Kustība Slow Food aizsargā ekoreģionālo virtuvi un saistībā ar to uzturā izmantojamos augus un sēklas, mājdzīvniekus, kā arī attiecīgās lauksaimniecības metodes esošajā reģionā. To iedibināja Karlo Petrīni Itālijā kā pretošanās kustību pret ātro ēdināšanu, bet tā globāli paplašinājās, aptverot 50 valstis, un tagad biedrībā ir 83 000 biedru. Mūsdienās tā sevi raksturo kā ekoloģiskās kustības ekogastronomisko grupējumu, bet daži to uzskata arī par antiglobalizācijas kustības kulināro atzarojumu. 2004. gadā tā paziņoja par Gastronomijas zinātņu universitātes atklāšanu Pollenco (Pjemontā, Itālijā). Karlo Petrīni un Masimo Montanāri ir vadošie darbinieki universitātes izveidošanā, kuras mērķis ir veicināt sapratni par labu pārtiku un uzturu.
Slow Food programmas aptver vai aptvēra:
- sēklu fondu, lai saglabātu vietējās bioloģiskās varietātes, galvenokārt sadarbojoties ar vairākām lokālām kustībām;
- «Ark of Taste» (´garšu šķirstu´) katrā ekoloģiskajā apgabalā, kuros tiek sargāta pārtika un tās garša;
- vietējo un tradicionālo pārtikas produktu tehnoloģiskās kompetences saglabāšanu un aktivizēšanu;
- mazapjoma pārstrādes sīkražošanas organizāciju, piemēram, lopu kaušanu;
- vietējo virtuvju svētku organizēšanu produkcijas lokalizācijas ietvaros, piemēram, «Feast of Fields», kas tika rīkoti dažās Kanādas pilsētās;
- Taste Education — garšas sensoro attīstību;
- patērētāju izglītošanu, izzinot ātrās ēdināšanas riska faktorus;
- iedzīvotāju izglītošanu, izzinot agrorūpniecības un industriālās ražošanas slēptos riskus;
- iedzīvotāju izglītošanu, izzinot monokultūras rika faktorus un atkarību no pārāk maza genomu un bioloģisko varietāšu skaita;
- dažādas politiskās programmas, kas realizē ģimeņu saimniecību atbalstu;
- lauksaimniecības politikas izmaiņu lobēšanu, atbalstot bioloģisko saimniekošanu;
- lobēšanu pret pārtikas produktu ģenētisko modifikāciju;
- lobēšanu pret pesticīdu izmantošanu;
- apmācību dārzkopībā, it sevišķi iesaistot studentus un ieslodzītos;
- didaktisku pārtikas iegādi, ko ražojuši vietējie zemsaimnieki, izmantojot patērētājam ētiski pieņemamas metodes.
Laiku pa laikam Slow Food iejaucas tirgus darījumos tieši, piemēram, lai saglabātu četras vietējās amerikāņu tītaru šķirnes, pasūta 4000 šo putnu olu un pilnvaro to audzēšanu un kaušanu un piegādi tirgum.
Organizācijas kritiķi apvainoja kustību elitārismā, sakot, ka tā nomināli noplicina pārtikas audzēšanas un gatavošanas lētākas metodes. Uz to Slow Food atbild ar prasību, strādāt vietējai ražošanai un patērēšanai, plaši izmantojot meistarības un profesijas «labākos paradumus», galu galā samazinot izdevumus, pateicoties niecīgajai atkarībai no transporta un enerģijas, skaustajai ķimizācijai un minimālam tehnoloģiju pielietojumam. Šie argumenti līdzinās antiglobalizācijas kustības «Greenpeace» un zaļo partiju argumentiem, kas vērsti pret tādas pārtikas globālo eksportu, kuras pamatā ir monokultūras, it sevišķi tās, kas ietver ģenētiski modificētos organismus. Centrālais ar šiem argumentiem saistītais jautājums ir par mākslīgi samazinātajām transporta izmaksām, kuras patieso degvielas vērtību (ieskaitot jūras ceļu aizsardzību un pārējo vispasaules militāro intervenci) neiekļauj preces cenā, tai vietā atgūstot izdevumus netieši ar privāto nodokļu starpniecību.
