Kvek! Kvek! Meža pīļu sezona ir tikko sākusies, un tā ļoti iepriecina manus suņus - labradoru Nelliju un itāļu spinones suņu meiteni Koko, kuras noteikti izaugs par īstām putnu medniecēm.
Pīļu medības tiek uzskatītas par džentlmeņu sportu un mani džentlmeņi-mednieki patlaban medī meža pīles, kas ir pasaulē visizplatītākā un vispazīstamākā pīļu šķirne. Neskatoties uz to, Jūs meža pīles gaļu nekad neatradīsit Latvijas lielveikalu plauktos - vienīgi uz pīļu mednieku un viņu draugu galdiem un, uz kādu laiku, arī Vincentā.
Atšķirībā no vietējām pīlēm, kuras Latvijā pastāvīgi uzturas, meža pīļu bari jau ir saposušies tālajam ceļam uz Ziemeļāfriku, kur tās pārziemos līdz nākamajam pavasarim. Tādēļ maniem draugiem medniekiem ir arī jāsteidzas. Ja viņiem veiksies, tad man veiksies, un jums arī veiksies. (Es te saskatu kādas jaunas Eirovīzijas dziesmas piedziedājumu!) Un ja viņiem pavisam veiksies, tad viņi nomedīs arī kādu kriķīti. Tā ir mazāka un veiklāka par meža pīli. Toties, tās cena ir tāda pati, kā lielākai meža pīlei, jo tā ir grūtāk notverama.
Maža pīle ir jācep samērā vienkārši un "īslaicīgi jātur uz karstas uguns", kā savulaik norādījusi slavenā angļu pavāre Elīza Aktona. Es to iesaku tiem, kuri ir iecienījuši vidēji jēlu gaļu, jo pīle kļūst sausa un cieta, ja to pārcep.
Jebkuram šefpavāram ir viegli pacelt klausuli un pasūtīt parasto, rūpnieciski ražoto, magrē pīles gaļu, kas jau tikusi apstrādāta, sadalīta porcijās un ietīta bezgaisa iepakojumā. Daudz grūtāk ir noplucināt, apsvilināt un nokarināt īstu meža pīli, un tad sagatavot to pēc saviem ieskatiem, izmantojot tās spārnus, karkasu un ķidas, lai uzvārītu kreftīgu pīļu mērci tā, kā mūsu senči to kādreiz darīja.
Vincenta mežā pīle pilnībā ietilpst Slow Food kategorijā. Tas ir vietējs, īsts un dabīgs ēdiens, kas sagatavots sev pienācīgajā gadalaikā.
Mārtiņš Rītiņš
Restorāna Vincents šefpavārs
